Malda Avramenko: Nevis tautība, bet pieredze ģimenē un sabiedrībā veido personību

Romu mediatora galvenais uzdevums ir veicināt un nodrošināt sadarbību starp romu ģimenēm un pašvaldības un valsts iestādēm tādās jomās kā izglītība, sociālie jautājumi, nodarbinātība, bērnu tiesības u.c., tomēr tikai ikdienā strādājot ar romiem un redzot reālas ģimenes, reālas ikdienas situācijas, ir saprotams, cik ļoti tālu mēs vēl esam no abpusējas iekļaušanas un izpratnes. Romu gadījumā šāds palīgs un starpnieks saziņā ar valsts un pašvaldību institūcijām ir kritiski nepieciešams. Romu mediatori darbojas piecās Latvijas pilsētās – Jelgavā, Rīgā, Valmierā, Ventspilī, Jūrmalā un Viļakas novadā.

Apburtais loks ir jāpārtrauc

Romu mediatoru darbs nenozīmē tikai cīnīties par romu tiesībām, tas nozīmē mainīt arī pašu romu domāšanu un izpratni par to, kas viņiem nepieciešams, lai veiksmīgi iekļautos sabiedrībā, strādātu. Esmu saskārusies ar situācijām, kad saka: «Mani darbā neņem, jo es esmu čigāns», kaut ne vienmēr tas ir īstais iemesls. Protams, situācijas, kad romus nepieņem darbā tautības dēļ, diemžēl joprojām nav retums. Tomēr nereti nespēja atrast darbu saistīta ar prasmju, izglītības trūkumu, nemaz nerunājot par analfabētismu, kas romu sabiedrībā ir ļoti izplatīts.

Labklājības ministrija nākamā gada budžeta sagatavošanā iekļāvusi manu ieteikumu par romu analfabētu apmācību, līdz ar to – tie, kas to vēlēsies un sapratīs rakstītprasmes un lasītprasmes nozīmi, to varēs apgūt. Analfabētiem ir problemātiski vai pat neiespējami atrast algotu darbu, nereti tā rezultāti viņu bērni arī pamet mācības un izaugot nonāk tajā pašā punktā. Šo apburto loku ir iespējams pārtraukt.

Daudz romu aizbraukuši uz ārzemēm, norādot, ka citur būtiskāk par tautību un ādas krāsu ir tas, kā tu dari savu darbu, līdz ar to ir arī lielākas iespējas strādāt un sasniegt vairāk. Diemžēl darba iespēju trūkuma dēļ Latviju pamet tieši izglītotākā romu daļa. Viņu bērni tur apmeklē bērnudārzus, iegūst izglītību.

Romi ātri pielāgojas, bet viņiem jādod iespēja

Šobrīd jau arvien vairāk romu bērnu apmeklē pirmsskolas izglītības iestādes, un šiem bērniem, uzsākot skolas gaitas, protams, ir daudz vieglāk, jo viņi zina valodu, ir pieraduši pie režīma, prot sadarboties un iekļauties. Tomēr arī ceļš līdz tam, ka vecāki saredz nepieciešamību bērnam apmeklēt bērnudārzu un sabiedrība pieņem, ka bērnudārzos ir arī romu bērni, nav bijis viegls.

Romu bērniem, kuri līdz skolai dzīvojuši tikai mājās, uzsākt mācības ir daudz grūtāk. Arī es, uzsākot skolas gaitas, latviešu valodu nezināju. Mamma nāca man līdzi uz skolu, palīdzēja, skaidroja, iedrošināja. Tieši pateicoties mammas neatlaidībai, man izdevās, un vēlākos gados problēmu nebija. Līdz ar šo pieredzi ļoti labi saprotu arī šodienas romu bērnu problēmas uzsākt mācības. Daudzi no viņiem to nespēj, jo gluži vienkārši nezina valodu, līdz ar to – nesaprot un līdz interesei par mācībām diemžēl nereti tā arī nenonāk.

Konkrēts piemērs – bērns trešo gadu mācās pirmajā klasē un šī iemesla dēļ viņam vēlas noteikt kādu diagnozi, kaut patiesībā vienīgais iemesls ir valodas nezināšana, kam seko izstumšana, nevēlēšanās apmeklēt skolu, nespēja saprast prasīto. Būtiski saprast, vai šo trīs gadu laikā viņš ir saņēmis nepieciešamo palīdzību, uzmanību. Ja nē, tad jautājums, vai tas tomēr nav saistīts ar diskrimināciju tautības dēļ un bērnu tiesību pārkāpumiem – ko gan citu no romu bērna mēs varētu sagaidīt, vai ne? Es tomēr uzskatu, ka tas nav pieļaujams, –  sabiedrībai ir jāgrib un jāspēj darīt vairāk.

Lai to risinātu, esmu izcīnījusi, ka skolā, kurā mācās ap 70 romu bērni, jau otro mācību gadu strādā romu skolotāja palīgs Vanesa Kleina, kura skolā ir līdzās romu bērniem, kas uzsāk mācības – viņš sēž blakus tiem, kuri neprot valodu, un sniedz viņiem arī pleca sajūtu, palīdz mājas darbu sagatavošanā. Un pārmaiņas ir acīm redzamas – bērni daudz drošāk dodas uz skolu. Šobrīd to novērtē arī izglītības iestāde. Romi ātri pielāgojas situācijai un videi, bet viņiem ir jādod iespēja.

Šādi it kā mazi soļi šodien risina būtiskas problēmas nākotnē. Un risināmo jautājumu kaut vai tikai izglītības jomā ir daudz – jaunieši, kuri mācības uzsākuši vēlāk, kādā brīdī sāk izjust diskomfortu sēžot vienā solā ar krietni jaunākajiem klases biedriem, gados jaunajām māmiņām jāmeklē alternatīvi risinājumi mācību turpināšanai, bērni, kuru gaitām vecāki īpaši neseko līdzi, sāk neapmeklēt skolu u.t.t. Nereti tās ir situācijas, kurās bez palīdzības un iesaistes no malas, šie jaunieši, visdrīzāk mācības neturpinātu.

Vērtības tiek nodotas no paaudzes paaudzē

Sākot darbu kā romu mediatorei, arī man nebija nojausmas par to, cik situācija ir slikta. Man pašai ir pavisam cita pieredze, citi dzīves apstākļi – mēs mācāmies un strādājam, man un maniem bērniem ir augstākā izglītība. Ģimenes, kas šobrīd dzīvo, manuprāt, kritiskos apstākļos, daudzos gadījumos tā radušas no paaudzes paaudzē. Videi, vecāku redzējumam un dzīvesveidam ir ļoti liela nozīme tajā, kādu dzīves ceļu izvēlēsies viņu bērni. Bērni veidojas vidē, kurā aug, mācās no tā, ko redz. Gandarījums ir tad, kad varu parādīt, ka var būt arī citādi, kad varu palīdzēt izmanot un novērtēt iespējas mācīties un strādāt.

Esmu ievēlēta par padomnieci romu kopienas jautājumos Latvijas sieviešu sadarbības tīklā. Šajā sadarbībā dibināta arī Latvijas romu sieviešu biedrība „Sāre khetene”, līdz ar to mums būs arī jaunas iespējas un arī savas telpas. Biedrības mērķis ir apvienot romu mammas, lai veicinātu izpratni par skolas un izglītības nepieciešamību. Darbosimies arī kopā ar bērniem, piedāvājot dažādas nodarbības. Reizē būs iespēja arī pamanīt bērnu potenciālu un virzīt viņu atbilstoši viņa spējām  – kultūrā, sportā. Kopīgi risināsim jautājumus, ko tradicionāli risina ģimenēs.

Es kā romu mediators risinu arī jautājumus par dzīvesvietu un sadzīves apstākļiem, tai skaitā par sociālo dzīvokļu stāvokli, parādiem, kas arī nav retums. Protams, situācijas ir dažādas, bet te jau arī ir tas jautājums par vienlīdzīgu attieksmi. Daudzbērnu ģimene ar maziem bērniem, lai kāda būtu situācija, nevar dzīvot nepieņemamos apstākļos. Tomēr laiku pa laikam man ir nelokāmi jāatgādina, ka arī romu ģimenes tā nevar dzīvot! Ja runa ir par romiem un īpaši sociālajam riskam pakļautajām ģimenēm, tad attieksmes atšķirība un diskriminācija sabiedrībā ir jūtama faktiski visos dzīves aspektos.

Romi ir te un nekur nepazudīs, abām pusēm jābūt vienlīdz ieinteresētām veiksmīgai līdzāspastāvēšanai!

Raksts tapis kampaņas “Izstāstīt saliedētību” ietvaros. 

Par kampaņu:

Sabiedrības integrācijas fonds īsteno kampaņu Izstāstīt saliedētību, kuras mērķis ir, organizējot mērķtiecīgus atbalsta un tematiskos pasākumus, paaugstināt sabiedrības izpratni un informētību par rasu diskriminācijas pamatu, veicināt sabiedrības integrāciju un dažādību, mazināt diskrimināciju un vairot sabiedrības toleranci.

Viedokļa autors: Malda Avramenko, Romu mediatore