Reliģiju zinātniece Agita Misāne: Šobrīd sabiedrība ir atvērtāka reliģiju dažādībai

Reliģiju dažādībai ir tieksme palielināties gan Latvijā, gan citviet. Visdrīzāk tas saistīts ar mūsdienu laikmeta iespējām – ceļošana, pieejamā informācija, tai skaitā internetā brīvi iegūstamā. Interesējoties par reliģijām, šobrīd ir daudz vienkāršāk par tām uzzināt, un likumsakarīgi, – jo cilvēki vairāk uzzina par reliģijām, jo vairāk ir arī tādu, kas cenšas tajās iesaistīties.

Tolerance attieksmē pret reliģiju daudzveidību

Daļa sabiedrības uzskata, ka reliģiju daudzveidība ir pozitīva lieta sabiedrībā, savukārt ir daļa, kas uzskata, ka tā ir negatīva parādība, pamatojot ar to, ka sabiedrība tādējādi kļūst sadrumstalotāka, var ienākt kādas reliģijas, par kurām var šaubīties, vai tās ir ļoti labas sabiedrībai u.tml. Un otrajā gadījumā liela nozīme ir tolerancei – ko mēs ar šo negatīvo vērtējumu iesākam.

Reliģiskā identitāte un brīvība atšķiras no citām brīvībām, ko valsts var sabiedrībai dot vai atņemt. Var aizliegt pulcēties, veidot kādas organizācijas, sludināt, bet ne ar kādiem politiskiem vai juridiskiem instrumentiem nevar aizliegt cilvēkam ticēt vai praktizēt, vismaz ne individuālā līmenī. Latvijā nav īpaši mērīta sabiedrības attieksme pret reliģiju dažādību, bet cik varu spriest no saviem novērojumiem, tad viedokļi ir ļoti dažādi. Lai arī šis jautājums attīstās tolerances virzienā, tomēr joprojām ir pietiekami daudz cilvēku, kuri uzskata, ka reliģiskā dažādība nav nekas labs.

Reliģiskās piederības vienlīdzība

Ja mēs paskatāmies, kā valsts izturas pret dažādām reliģiskajām kopienām, tad, piemēram, deviņdesmitajos gados izteiktāk tika atbalstītas, tā sauktās, tradicionālās reliģijas. Šobrīd tā gluži vairs nav.

Diskriminācija, kas ir atšķirīgas attieksmes radīšana, ir aizliegta, un tas attiecas arī uz reliģiju. No šāda viedokļa, ko nosaka arī likums, visi pilsoņi ir vienlīdzīgi, neatkarīgi no tā, kas viņi ir pēc etniskās izcelsmes, dzimuma, vecuma un arī reliģijas. Bet ir kāds cits aspekts, kas bieži vien tiek jaukts vai pārprasts.

Normatīvajos aktos mums ir solīta reliģiskās piederības vienlīdzība, varētu teikt – pilsoņu līdztiesība, bet mums nav solīta reliģiju vienlīdzība. Tas nozīmē, ka pilsoņi var brīvi izvēlēties vai neizvēlēties kādai reliģijai pievērsties, bet mums nevienā normatīvajā dokumentā nav solīta reliģiju vienlīdzība. Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir vēsturiskā tradīcija, – ir reliģijas, kuras pie mums ir ļoti sen, mēs esam pie tām pieraduši, ir liels iedzīvotāju skaits, kas, ja ne aktīvi praktizē, tad vismaz identificējas ar tām. Otrs iemesls ir apstāklī, ka reliģiju vienlīdzību ir ļoti grūti nodrošināt praksē. Neviena valsts nevar nodrošināt, ka, piemēram, visi reliģiskie svētki ir brīvdienas. Šādās situācijās jāpieņem saprātīgi lēmumi. Viens, protams, ir valsts līmenis, bet otrs ir arī darba devēja līmenis. Ja kāds vēlas savos reliģiskajos svētkos brīvdienu, tad darba devējs var rast iespēju izrādīt pretimnākšanu un šādu iespēju darbiniekam nodrošināt. Visu nav iespējams likumā ierakstīt, daudz ir atkarīgs no cilvēka, un vienlīdzību var nodrošināt dažādos veidos, ne tikai likuma ietvarā.

Radīt labvēlīgākus apstākļus kādām reliģiskām kopienām nav nedemokrātiski, to atzinušas arī starptautiskas institūcijas. Tāpat arī juridiski aizsargāt pilnīgi visas reliģiskās īpatnības nodrošināt nevar. Piemēram, daudzsievība, kas atļauta musulmaņiem, ir pretrunā ar Eiropas likumdošanu. Arī šeit var jautāt, vai tā nav diskriminācija, bet valstis balstās uz to, kas katrā kultūrā ir pieņemams.

Regulējums nepieciešams naida runai

Problēma ar diskrimināciju varbūt pat nav tik liela kā naida runa reliģijas kontekstā. Ir bijušas diskusijas par to, vai vajadzētu kriminalizēt reliģiskas neiecietības celšanu, vai vajadzētu kādu sodīt par nievājošiem izteikumiem par to vai citu reliģiju. Tas objektīvi ir ļoti sarežģīts jautājums. Valstij administratīvā līmenī nav instrumentu, ar kuriem novērtēt reliģiskas patiesības – reliģijām ir priekštati par sevi un citiem, bet valsts nevar pateikt, kura ticība ir pareiza, kura nepareiza. Savukārt lielā daļā reliģiju ir absolūti apgalvojumi, kas ir pretrunā ar citu reliģiju pārliecībām.

Jāskata, kāda ir naida runas likumdošana, kāds ir saturs un kā to piemērot. Aicinājums uz vardarbību nebūtu pieņemams, aicinājums uz diskrimināciju nebūtu pieņemams, bet kritisks citas reliģijas novērtējums ir daļa no mūsu reliģiskās dzīves.  Paust kritisku viedokli par citu reliģiju ir realitāte, un katras reliģijas pārstāvim principā ar to ir jārēķinās, un liela daļa ar to arī rēķinās, bet tas, protams, nav patīkami.

Eiropieši ir mērenāki reliģiju praktizētāji

Visās reliģijās ir atrodami cilvēki, kuri ļoti aktīvi pauž savu reliģisko pārliecību. Piekrītu, ka mūsu sabiedrība ir daudzos aspektos atturīga. Mērenums attiecas arī uz citu pārliecību paušanu un līdz arī to izpaužas arī aizdomīgums pret jebkāda veida intensīvu reliģijas praktizēšanu. Līdzīgi aizspriedumi rodas arī pret imigrāciju kopumā. Neesmu pārliecināta, ka tās ir bailes no specifiskām reliģijām, drīzāk bailes no tā, ka var būt kāda cilvēku grupa, kas ļoti intensīvi praktizē un vēršas pret tiem, kas ir reliģiski vienaldzīgi. Ir reliģijas sociologi, kuri saka, ka Eiropā neticība ir norma un ticība drīzāk ir izņēmums, savukārt pārējā pasaulē ir otrādi – tur normāli ir vairāk vai mazāk intensīvi piederēt kādai reliģijai, un drīzāk izņēmums ir reliģiskā vienaldzība.

Reliģijpratība – atslēga dialoga iespējamībai

Reliģiskās iekļaušanas veicināšanā primāra ir izglītošana vai reliģijpratība. Savā ikdienā saskaros ar to, ka sabiedrībā ir maz zināšanu par reliģijām, un tas neattiecas tikai uz svešām un eksotiskām reliģijām.  Bieži vien cilvēkiem trūkst zināšanu arī par tām, ar kurām viņi paši identificējas. Zināšanas ir tiešām ļoti zemas. Skola sniedz ieskatu reliģiju vēsturē, paši pamati tiek mācīti. Sabiedrībā vāji ir tieši priekšstati par mūsdienu situāciju. Ja tas tiktu mainīts, arī līdzāspastāvēšana tiktu uzlabota. Turklāt tas attiecas gan uz pamatiedzīvotājiem un tā saucamajām tradicionālajām reliģijām, gan arī uz iebraucējiem, kuriem ir daudz neskaidrību par vietējām kopienām. Tieši viedokļu sadursmēs bieži vien izpaužas šī nezināšana un līdz ar to arī neizpratne. Ir jāveicina dialogs, bet ja nav reliģijpratības, tad šis dialogs neveidojas. Arī medijiem būtu vairāk jāizglīto sabiedrība par reliģiju pamatiem – kam tic dažādas reliģiskas kopienas, vairāk par to varētu runāt arī skolās.

Būtiskākais ir, kā mēs izturamies pret reliģiju daudzveidību, kā mēs vispār izturamies pret sabiedrības daudzveidību. Tā kopumā ir laba parādība, jo sniedz iespēju saredzēt dažādas perspektīvas. Pozitīva interese konfliktus nerada, savukārt, ja ierodamies ar pašpārliecinātiem, aplamiem priekšstatiem par kādu reliģiju, bez tolerances un vēlmes izprast, tad līdzāspastāvēšana ir apgrūtināta.

Raksts tapis Sabiedrības integrācijas fonda kampaņas “Izstāstīt saliedētību” ietvaros. 

Par kampaņu:

Sabiedrības integrācijas fonds īsteno kampaņu Izstāstīt saliedētību, kuras mērķis ir, organizējot mērķtiecīgus atbalsta un tematiskos pasākumus, paaugstināt sabiedrības izpratni un informētību par diskrimināciju, kas rodas reliģiskās pārliecības un ticības dēļ, veicināt sabiedrības integrāciju un dažādību, mazināt diskrimināciju un vairot sabiedrības toleranci.