Tulkotājs
Ventspils Augstskolas 4. kursa students Ričards Edijs Štibe studē bakalaura studiju programmā “Starpkultūru komunikācija”. Iepazinis dažādās Vācijas un Maķedonijas ziemeļu nokrāsas, devās vēl pēdējā piedzīvojumā šajā studiju ciklā. Šoreiz galamērķis bija Islandes galvaspilsēta – Reikjavīka. Brauciena mērķis nebija studijas, bet gan Erasmus+ prakses mobilitāte. Praksē pavadītais laiks bijis piedzīvojumiem pilns, svinot 18. novembri kopā ar Islandes latviešiem, satiekot starptautiski zināmus māksliniekus un pēdējā dienā pat piedzīvojot vulkāna izvirdumu.
Ričarda darba vieta – pēckara laikos celtā reņģu fabrika, ko mūslaikos dēvē par Māršala namu,- atradās kādreizējās ostas teritorijā; katra diena ceļā uz balto industriālā mantojuma pērli tika pavadīta, vērojot Esjas kalna virsotnes tālumā un ieklausoties kaiju saucienos par aktualitātēm no tuvākām un tālākām vietām. Atslēdzot durvis, Ričards dodas uz 2. stāvu, kur mājo Nýlistasafnið (Nýló), viens no Eiropā vecākajiem mākslinieku dibinātajiem un joprojām uzturētajiem laikmetīgās mākslas muzejiem un izstāžu zālēm. Ričarda pienākumi ietvēra pārraudzīt muzeja sociālo mediju platformas, iepazīstināt apmeklētājus ar izstādēm, veicinot izstāžu atpazīstamību, kā arī izdevās iepazīties ar vietējiem un starptautiskiem māksliniekiem. Radošais nemiers pārņēma ikvienu Nýló darbinieku, gatavojoties neatkarīgajai starptautiskajai mākslas biennālei Sequences, kurai 2023. gadā bija izvēlēti kuratori no Igaunijas, kas meistarīgi cēla un stiprināja tiltus starp ziemeļvalstīm, Baltijas valstīm, Poliju, Ukrainu un citām zemēm, cenšoties veicināt izpratni gan par politisku režīmu apspiestiem un noklusinātiem māksliniekiem (Latvijas kontekstā tika izcelta Zentas Loginas daiļrade), gan arī darbiem, kas, kaut arī radīti pirms pusgadsimta vai vēl senāk, turpina būt aktuāli un rada iespaidu, itin kā būtu izveidot pirms gada vai diviem.
Dzīvi Islandē daudzi mēdz iedomāties kā pasaku, iespaidojoties no Skandināvijas valstu bagātībām un labklājības līmeņa. Lai arī arhitektoniski daudzas ēkas atgādināja tipiskus norvēģu vai dāņu krāsainos namus un lai arī ikdienas ēšanas un komunicēšanas paradumos Ričards saskatīja daudzas līdzības ar skandināviem, islandieši daudzās jomās atšķiras, piemēram, neizteiktā punktualitāte. Bieži vien nācās sastapties ar beigu termiņu pārcelšanu, novērota vēlme nekur nesteigties un pārāk neuztraukties.
Islande nav iedomājama bez zemākiem un augstākiem ūdenskritumiem, geizeriem, kas ik pēc pārdesmit minūtēm izšļāc ūdeni debesīs, neskaitāmām kalnu grēdām un ledājiem, kas vilina tūristus un turpina veicināt iztēli vietējos iedzīvotājos. Ričards kopā ar citiem Nýló praktikantiem bija izpētījuši tuvākas un tālākas vietas ar skatiem, kuru varenību patiešām nevar nedz ietērpt vārdos, nedz notvert fotogrāfijās – ir mirkļi, kurus pašam vajag piedzīvot, ieelpojot okeāna dzestro gaisu, ieklausoties ūdens šalkās, kas atsitas pret akmeņaino krastu, un sajūtot vēja brāzmas, kas dažu minūšu laikā var izdomāt parotaļāties visās iespējamās pusēs. Visbeidzot noteikti jāpiemin arī vietējie Islandes latvieši, kuri cenšas saglabāt latvisko dzīvesziņu gan savā starpā, gan iemācīt latviešu valodu un kultūru bērniem. Ričards iesaistījās arī daudzos vietējo latviešu organizētos pasākumos, svinot 18. novembri ar dziesmām un dejām, veidojot puzurus Ziemassvētku darbnīcās un arī mazliet paceļojot apkārt, satiekot Latviju dažādās vietās un kontekstos.
Pēdējā naktī pirms Ričarda plānotās atgriešanās mājās sākās vulkāna izvirdums, debesīm nakts melnumā liesmojot. Vietējie jutās tik pārsteigti un ieintriģēti, ka brauca uz notikuma vietu, aizmirsuši pārvilkt pidžamas. Arī Ričards devās centra virzienā, lai pavērotu, vai pat vairāk nekā 40 kilometru attāluma varēs kaut ko saskatīt. Drīz vien viņš ievēroja debesīs sārtus toņus, bet, nonācis salīdzinoši klajā un augstākā punktā, redzēja dažādas sarkanas nokrāsas liesmojam un ceļamies arvien augstāk, visai sirreālā manierē atgādinot par dabas pārākumu un cilvēces bezspēcību, ja līdzsvars starp abiem arī turpmāk netiktu atgūts. Atpakaļceļā tikpat pārdabiskā manierē viņš debesīs redzēja spīdam ziemeļblāzmu, kas, šķiet, radīja skaistāko iespējamo Islandes un arī iepriekšējo mobilitāšu noslēgumu. Tāds arī ir Erasmus+ – spilgts sprādziens nakts melnumā starp nelielajiem zvaigžņu punktiņiem, kas maina skatījumu un apkārtni uz neatgriešanos.
