Tulkotājs
Livonijas ordeņa pils izstāžu zālē patlaban skatāma izstāde “Kustīgās bildes. Kino vēsture Ventspilī”, vēsturniece Māra Dāvida piedāvā ielūkoties starpkaru kinovēsturē Ventspilī.
Pirmais pasaules karš nulle kā beidzies, tikko pārciests gan sarkanais, gan baltais terors. Neskatoties uz gaužām pieticīgajām iespējām, ventspilnieki ar skubu cenšas atjaunot pirmskara dzīvi. Savu darbu atsāk arī kinoteātris Koloseum, kurā jau 1919.gada maijā tiek demonstrēta ne pārāk izklaidējoša dokumentālā filma par pretrunīgi vērtēto bijušās Krievijas impērijas Aizsardzības ministru, ģenerāli Vladimiru Suhomļinovu, kuram tika pārmests cariskās armijas zemais sagatavotības līmenis Pirmajam pasaules karam sākoties.
Kinoteātri Ventspilī
Pirmos pēckara gados tiesības uz kinematogrāfu Ventspilī bija tikai kinoteātra Koloseum īpašniecei M.Rutšinskai, kura par šo privilēģiju pilsētai maksāja 60 latu lielu ikmēneša maksu. Situācija mainījās, kad par pilsētas galvu tika ievēlēts Kārlis Krievs, kurš uzsāka cīņu par monopoltiesību atņemšanu un nodokļu palielināšanu. Turpmāk kinoteātra īpašniekiem bija jāmaksā pilsētai 20% no katras pārdotās biļetes, rezultātā, agrāko 60 latu vietā, pilsētas kase saņēma 700-800 latu mēnesī, bet ar to Rutšinsku ģimenes nedienas nebeidzās, pilsētas tēvs bija “pieķēris”, ka kinoteātra īpašnieki nelikumīgi 120 personām ir piešķīruši “goda viesa” statusu un izsnieguši bezlimita brīvbiļetes. Tā kā ar to nebūtu gana, izrādījās, ka kinematogrāfa administrācijā neatradās neviens, kurš pārvaldītu latviešu valodu. “Tāda necieņa pret valsti un vairākuma valodu nav pieņemama!” savu neapmierinātību ar preses starpniecību pauda pilsētas galva Kārlis Krievs.
Drīz vien kinoteātris Koloseum zaudēja monopoltiesības pilsētā. 1924.gada oktobrī gandrīz blakus kinoteātrim Koloseum, kurš atradās Pils ielā 18 (tagad Pils iela 28), durvis vēra jauns kinoteātris Pasaciņa. Jaunā kinoteātra īpašnieks bija pilsētas domnieks, tirgotājs Ādolfs Stūre. Kinoteātris ar 200 vietām atradās Pils ielā 25 (tagad Pils iela 27). Ventspilniekiem turpmāk bija liela izvēle. Filmas abos kinoteātros tiek rādītas katru dienu. Jaunā kinoteātra programma ir ļoti bagātīga. Pirmo reizi kinoteātrī ir iespēja noskatīties “Sieviešu skaistuma konkursu Latvijā”.
1926.gadā Ādolfs Stūre kopā ar Indriķi Grickus, Ellu Bērmans un Kārli Gerucki (senākās Latvijā uzņemtās spēlfilmas “Kur patiesība?” kinomehāniķi) nodibina firmu “Sabiedrība kino “Koloseums”- A.Stūre” un apvieno abus kinoteātrus. Turpmākos gadus katram kinoteātrim bija sava atšķirīga programma.
1929.gadā bijušajā Družbas zālē (tagad Ventspils Kultūras centrs Kuldīgas ielā 18) atklāja trešo kinoteātri Moulin Rouge jeb tautā vienkārši sauktu par “Sarkanajām dzirnaviņām”. Ieeja jaunajā kinoteātrī bija ēkas stūrī virs kuras atradās dekoratīvas nepārtraukti rotējošas dzirnaviņas. Šeit izrādes notika tikai nedēļas nogalēs.
Kino repertuārs
Kinoteātris Koloseum jeb Kolizejs bija kinomīļu iecienītākais kinoteātris, tur pārsvarā tika rādītas melodrāmas ar 1920.gadu slavenākajiem kinoaktieriem. Tur varēja aplūkot tādus šedevrus, kā Kazanova ar krievu aktieri Ivanu Mozžuhinu (Ivan Mosjoukine) galvenajā lomā, Annu Kareņinu ar Grētu Garbo, kā arī pasaulslaveno Zilo eņģeli, kas 29 gadus veco aktrisi Marlēnu Dītrihu uznesa slavas augstumos. Šeit gan jāpiebilst, ka atšķirībā no pārējās Eiropas, Latvijas Izglītības ministrija filmu aizliedza, jo tā neatbilda noteiktām morāles normām, bet ne uz ilgu laiku. Filma, kaut arī “apgriezta”, tomēr nonāca Latvijas kinoteātros.
Nopietns pārbaudījums Latvijas birokrātiskajam aparātam bija arī pirmās skaņu filmas Dziedošais nerrs demonstrēšana. Kaut arī runājošās jeb skaņu filmas ārzemēs tika sagaidītas ar lielu sajūsmu, mūsu likuma kalpiem tās sagādāja tikai liekas galvassāpes. Likums paredzēja tekstu obligātu tulkošanu latviešu valodā. Ar mēmajām filmām, kurās rakstītā teksta bija ļoti maz, nebija nekādu problēmu. Bet, ko darīt ar runājošiem un dziedošiem aktieriem? Presē izskan dažādas pārdomas – vieni iesaka skaņu filmas uztvert kā slavenu aktieru viesizrādes, kur jānokārto dažādas atļaujas, citi apšauba skaņu filmu aktieru talantu (salīdzinājumā ar mēmajām filmām). Lai vai kā, bet 1931.gada februārī pirmā skaņu filma Dziedošais nerrs tika demonstrēta arī Ventspilī, kinoteātrī Koloseum. Kinoteātra īpašnieki lepni paziņoja, ka turpmāk kino Koloseum tikšot demonstrētas tikai skaņu filmas.
1930.gados ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo vidū populāras kļuva bērnu filmas ar pasaulslaveno Šerliju Templu galvenajā lomā. Mazās, piemīlīgās meitenītes parādīšanās uz kino ekrāniem filmās “Sprogainīte”, “Haidi” u.c. vienmēr pulcēja lielu skatītāju pulku.
Atšķirībā no kinoteātra Koloseum, kino Pasaciņa bija ielas puiku iecienīts. Augām dienām viņi zvilnēja pie kinoteātra skatlogiem, kuros bija košas afišas un iemīļoto filmu varoņu fotogrāfijas. Pasaciņa galvenokārt demonstrēja kovbojfilmas – tā sauktos vesternus un komēdijas, tādas kā “Pats un Patašons”, “Diks un Daouss” u.c. Kad afišās parādījās Harija Pīla vārds, kinoteātris bija pārpildīts.
Koloseum kļūst par augstākās klases kinoteātri
1930.gadu sākumā ventspilnieku iemīļotākais kinoteātris Koloseum piedzīvoja ievērojamas pārmaiņas. Kolizeja īpašnieki veica kinoteātra kapitālo remontu jeb, pareizāk sakot, vērienīgu pārbūvi. Kinozāle ieguva savu tagadējo apveidu. Pārbūve izmaksāja 120 tūkstošus latu, bet rezultāts bija satriecošs. Zālē vietu skaits bija dubultojies, tagad kinofilmu varēja baudīt 700 skatītāji.
Skatītāju vietas bija izkārtotas divos līmeņos: zālē un balkonā. Šodien tas ir ierasts, bet 1930.gados šāds vietu izkārtojums bija tikai augstākās klases kinoteātros, par kādu Koloseum nu bija tapis. Labākās vietas atradās ložās. Balkonā bija ierīkota virkne ložu, starp kurām tā smalkākā bija t.s. “Piektā loža”, kas atradās balkona vidū un tika rezervēta VIP personām. Zālē atradās partera ložas ar 4-6 vietām katrā, tās atradās zem balkona uz neliela paaugstinājuma.
Sienas zālē bija apvilktas ar gaiši brūnas krāsas akustisko audumu. Arī krēsli bija apvilkti ar audumu. Zāles griestus rotāja trīs milzum lielas lustras ar kristāla piekariņiem – īsti kroņlukturi, kuros katrā bija ne mazāk par 50 spuldzītēm. Pirms seansa sākuma gaisma lielajos kroņlukturos lēni lēnītēm kļuva aizvien vājāka, kamēr apdzisa pavisam, bet uz ekrāna jau parādījās pirmie kadri. Ekrāna lejasdaļā bija subtitriem paredzēta josla, uz kuras tika projicēts tulkojums. Zem ekrāna atradās speciāla orķestrim paredzēta izbūve, ierīkota mēmo kinofilmu demonstrēšanas vajadzībām. “Mēmajām bildēm” pavadījumu atskaņoja pianists – tā dēvētais “tapieris”. Nereti pavadījumu filmām atskaņoja fotosalona Konkurence īpašnieka Mateusa kundze, bet starp seansiem skatītājus izklaidējis tolaik populārā divertismenta meistars Rutkovskis. 1930.gados līdzās kinoprojektoram tika ieslēgta plate ar skaņu ierakstu, vēlāk to nomainīja filmlentes ar jau ierīkotu optisko fonogrammu ar tajā ierakstītu skaņu.
1939.gada rudenī, mainoties kinoteātra īpašniekiem, darbību turpina vairs tikai viens kinoteātris. Bijušais kinoteātris Koloseum turpina darbu ar jaunu nosaukumu – Aina.
